Mūsdienu komforta pasaule nereti liek mums aizmirst, cik trausls ir viss, ko uzskatām par pašsaprotamu – silts ēdiens, elektrība un stabils interneta savienojums
— Mammu, nu tas vienkārši nav iespējams. Kurjers jau četrdesmit minūtes riņķo pie kaimiņu mājas, un tagad arī aplikācija uzkārusies. Mēs taču esam pavisam izsalkuši.
Maija, mana dēla sieva, salieca rokas, skatoties sava viedtālruņa melnajā taisnstūrī. Pēteris, mans trīsdesmit divus gadus vecais “mazulis” ar biezu bārdu un vecākā analītiķa amatu lielā bankā, nervozi staigāja pa virtuvi, raustīdams rūtera vadu.
— Pat nesaki, Maija. Tīkls ir uzkāries. Viss ir uzkāries. Ne var picu pasūtīt vēlreiz, ne taksometru izsaukt, lai aizbrauktu uz restorānu. Un uz ielas, vai redzēji? Īsts sniegputenis.
Aiz loga tiešām plosījās decembra putenis, ar slapju sniegu aizsedzot stiklus. Parasta Latvijas (vai cita ziemeļu reģiona) ziema, kas nez kāpēc katru gadu jauniešiem kļūst par pilnīgu pārsteigumu. Es sēdēju savā krēslā stūrī, saspiedusi rokās karstas kakao krūzi, un skatījos uz viņiem. Ziniet, bija tāda dīvaina sajūta: vai nu gribas smieties, vai raudāt.
Divi pieauguši, izglītoti cilvēki bija iesprostoti siltā dzīvoklī ar pilnu ledusskapi produktu. Bet viņi uzvedās tā, it kā būtu cietuši kuģa avārijā uz neapdzīvotas salas.
— Man jau galva kūp, — žēli noteica Maija, apsēžoties uz krēsla. — Kopš rīta esmu ēdusi tikai jogurtu. Pēteri, izdari kaut ko. Piezvani viņiem, lai iet kaut vai kājām.
Ja jūs, tāpat kā es, audzinājāt bērnus deviņdesmitajos gados, jūs noteikti zināt šo skatienu. Skatienu, ar kuru mēs neviļus skatāmies uz pašreizējām “problēmām”. Tā nav nosodīšana, nē. Tā drīzāk ir klusa izbrīna.
Kā mums izdevās izaudzināt paaudzi, kas zaudē pamatu zem kājām, ja vien realitāte novirzās no digitālā scenārija kaut vai par grādu?
— Varbūt kartupeļus uzcept? — es klusi ieteicu.
Bērni paskatījās uz mani tā, it kā es būtu ierosinājusi iekurt ugunskuru tieši uz parketa.
— Mammu, nu kādi kartupeļi? — Pēteris atmeta. — Mēs gribējām poki ar lasi un tom-jam zupu. Mums bija plānots Āzijas virtuves vakars. Ir vajadzīgs noskaņojums, saproti? Īsts “vaibs” (noskaņa).
“Vaibs”, tātad.
Es piecēlos. Ceļi ierasti nočerkstēja — atceras mitrumu tajos gados, kad mēs taupījām uz ziemas apaviem, lai bērniem nopirktu augļus.
Žurnāls no pagātnes
— “Vaibs”, tu saki… — es piegāju pie vecā bufetes skapja, kuru Pēteris jau sen draudēja izmest (“padomju krāms, mammu, tagad modē ir minimālisms”).
Augšējā plauktā, aiz svētku servīzes, kuru izņēma tikai svētkos, atradās tā. Bieza, rūtaina burtnīca ar vāciņu zilā mākslīgās ādas imitācijā. Stūri bija nodiluši, lapas dzeltenas un laika gaitā uzbriedušas. Tas bija mans “ žurnāls” no grimstoša kuģa. Es to nebiju atvērusi trīsdesmit gadus.
— Kas tas ir? — Maija atraujas no telefona, kurā neveiksmīgi mēģināja atjaunināt karti.
— Tas, Maija, ir mans “trakings”, — es noliku burtnīcu uz virtuves galda. Tā nokrita smagi, svarīgi. — Tikai ne kurjera, bet dzīves. 1995. gads. Pēterim tad bija divi gadi. Tieši decembris.
“Mammu, tev tiešām nebija no kā gatavot?”: dēla reakcija uz maniem izdevumu ierakstiem deviņdesmitajos. Pēteris pienāca tuvāk, ziņkārīgi palūkodamies pāri sievas plecam.
— Dienasgrāmata? Tu rakstīji memuārus?
— Es rakstīju grāmatvedību, dēls. Lai nezaudētu.
Es nejauši atvēru lapu. Papīrs bija raupjš, aprakstīts ar manu agrāko, glīto rokrakstu. Tinte vietām bija izplūdusi.
— Lasi, — es teicu, norādot ar pirkstu uz datumu. — 1995. gada 18. decembris. Lasi skaļi.
Pēteris iesmējās, bet paklausīja.
— “Algu rūpnīcā atkal aizturēja. Izsniedza ar preci — divām naglu kastēm un gultasveļas komplektu. Veļu pārdevu tirgū par 350 tūkstošiem. Naglas nevienam nav vajadzīgas…” — viņš apklusa. — Trīssimt piecdesmit tūkstoši? Vai tā bija liela nauda?
— Rubļos, Pēteri. Tajos pašos, vecajos. Maize tad maksāja divarpus tūkstošus par klaipu. Lasi tālāk.
— “Nopirku: pienu (lejamais) — 1 paciņu. Makaronus “pelēkos” — 2 kg. Vistas šķiņķīti (ASV) — 1 gab. Sīpolus — 1 kg. Naudas palika: 40 tūkstoši.”
Virtuvē iestājās klusums. Tikai ledusskapis murmuļoja, it kā apstiprinot izlasīto. Maija nolika malā telefonu. Viņas acis, kas vēl nesen bija pilnas gaidās tom-jam trūkuma dēļ, tagad bija ieplestas.
— Viens vistas šķiņķītis? — viņa pārjautāja čukstus. — Visai ģimenei?
— Nedēļai, — es precizēju. — Pāršķir lapu. Tur ir recepte.
Glābiņa recepte
Pēteris pāršķīra.
— “Zupa “Svētku”. Vistas šķiņķīti vārīt 40 minūtes. Izņemt, gaļu nogriezt pavisam smalki, atgriezt buljonā. Kaulu neizmest. Uz kaula izvārīt otro buljonu putrai brokastīs.”
Viņš pacēla uzacis, bet turpināja lasīt:
— “Zupai pievienot trīs kartupeļus, sauju vermicelli un buljona kubiņu vistas smaržai. Ja ir — pusīti kausētā siera.”
Es skatījos uz saviem bērniem un redzēju, kā viņu galvās notiek sarežģīts darbs. Viņi centās salīdzināt savu pašreizējo neērtību — vakariņu gaidīšanu siltā dzīvoklī ar neierobežotu internetu — ar to realitāti, kur viena vistas kāja bija stratēģiska rezerve septiņām dienām.
— A bet šeit, paskaties, — es iedūru ar pirkstu 20. novembra ierakstā. — Tas ir par tevi, Pēteri.
Viņš pieliecās zemāk.
— “Pēterītis visu nakti neguļ. Visu nakti nēsāju uz rokām, šūpoju, lai neraud — kaimiņi klauvē pie sienas. Mani zābaki galīgi cauri, aplīmēju, bet tāpat tek. Rīt jāiet stāvēt rindā pēc cukura taloniem pulksten 5 no rīta. Ak, Dievs, dod spēku.”
Pēteris pacēla uz mani acis. Tajās vairs nebija kairinājuma par “vaibu”. Tajās parādījās apjukums.
— Tu nekad nestāstīji… — viņš klusi teica.
— Un kāpēc? — es paraustīju plecus. — Mēs izturējām. Nevis tāpēc, lai pēc tam prasītu medaļu, bet lai jūs vienkārši būtu laimīgi. Lai jums būtu izvēle: pica vai suši. Bet, kad jūs sākat čīkstēt par to, ka “pasaule sabrūk” kurjera vainas dēļ… man paliek neomulīgi.
— Kāpēc? — Maija jautāja.
— Tāpēc, ka jūs esat atraduši no ieraduma darīt kaut ko ar rokām, — es aizvēru burtnīcu. — Jūs gaidāt, ka pasaule jūs apkalpos. Bet, ja rīt atslēgs ne tikai internetu, bet notiks kaut kas nopietnāks?
Un tad nodzisa gaisma
Tieši tajā brīdī, it kā apstiprinot manus vārdus, spuldze pie griestiem nomirkšķināja un nodzisa. Pavisam. Rūteris pārstāja mirkšķināt ar priecīgajām gaismiņām. Ledusskapis apklusa. Aiz loga iestājās absolūta tumsa, tikai sniegs dejoja retu mašīnu gaismās.
— Nu, lūk, — es mierīgi teicu tumsā. — Atbraucām. Apakšstacija acīmredzot neizturēja puteni.
Maija iesaucās.
— Un ko tagad? Man lādējas tikai par 15 procentiem. Plīts ir elektriska, tā nedarbojas. Mēs te nosalsim.
Lūk, patiesības brīdis. Es dzirdēju, kā Pēteris ar rokām tausta galdu, meklējot savu tagad bezjēdzīgo sīkrīku. Bailes viņu elpā bija gandrīz taustāmas. Viņi bija kā kaķēni, kurus iznesa no siltā groza salā.
Es nopūtos, piecēlos un aptaustīju atradu atvilktnē sērkociņu kastīti. Nosvilināju sērkociņu. Maza, dzeltena liesma apgaismoja viņu sejas.
— Neviens nenosals, — es teicu stingri, ar to pašu balsi, ar kuru deviņdesmit piektajā gadā runāju ar nekaunīgajiem pārdevējiem tirgū. — Pēteri, izņem no pieliekamā tūrisma degļi, kuru tu nopirki pirms trim gadiem “skaistumam”. Maija, sveces ir kumodes apakšējā atvilktnē.
Es atvēru ledusskapi, kas vēl joprojām turēja aukstumu.
— Un es jums parādīšu triku. Kā no miltiem, ūdens un vecas konservu kārbas pagatavot vakariņas, no kurām jūs laizīsiet pirkstus. Bez jebkāda kurjera.
Īstas mājas aromāts
Zilā liesmiņa uz tūrisma degļa trīcēja, metot garas, lēkājošas ēnas uz ideāli gludajām sienām. Pēteris sēdēja klusu, skatīdamies ugunī. Viņa acīs, kas pieradušas pie monitoru mirgošanas, varēja nolasīt kaut ko primitīvu. Apbrīnu. Es ātri sagriezu sīpolus — pavisam smalki, lai tie gandrīz izšķīstu taukos. Panna uzkarsa acumirklī.
— Mammu, kāpēc tu sākumā neliec konservus? — Maija bikli jautāja. Viņa turēja sveci, un vasks pilēja viņai uz pirkstiem ar dārgo manikīru, bet viņa to pat nepamanīja.
— Tāpēc, dārgā, ka tajos gados galvenais bija radīt sāta sajūtu, — es iemetu sīpolus eļļā.
Atskanēja mājīga čaukstēšana.
— Sākumā smarža. Sīpoli dod ēdiena, mājas aromātu. Pēc tam kartupeļi — apjomam. Un gaļa… Gaļa — tas jau ir svētki.
Ceptu sīpolu smarža izplatījās pa dzīvokli, pārsitot smalkos smaržu un gaisa atsvaidzinātāja aromātus. Tā bija mājīguma smarža, tā laika smarža, kad mēs bijām jauni un ļoti gribējām izbaudīt ēdiena garšu. Pēteris atkal pastiepās pēc burtnīcas. Tagad viņš to šķirstīja uzmanīgi, it kā tas būtu rets dokuments no arhīva, nevis skolas burtnīca par trim kapeikām.
— “1996. gada 12. decembris”, — viņš pusbalsī lasīja. — “Nopirku Pēterītim šokolādes batoniņu. Vienu. Sagriezu četrās daļās. Teicu, ka tās ir burvju konfektes, jāēd pa vienai dienā, lai spēks pieaugtu. Viņš noticēja. Apēda gabaliņu un paslēpa pārējos zem spilvena.”
Virtuvē kļuva tik kluss, ka varēja dzirdēt, kā vējš sitas logos. Pēteris pacēla galvu. Vājajā sveces gaismā es redzēju, kā viņa acis spīd.
— Es to atceros, — viņš nočukstēja. — Mammu, es tiešām atceros. Es domāju, ka tās bija vienkārši tādas īpašas, mazas konfektes. Es nezināju, ka tu to griezi… Es domāju, ka tu vienkārši nevēlies saldumus.
— Es gribēju, dēls. Ļoti gribēju, — es apgriezu kartupeļus, cenšoties neizlaist nevienu gabaliņu. — Bet es vairāk gribēju, lai tu justos laimīgs.
Un tad Maija uzdeva jautājumu, ko es negaidīju. — A jums nebija… aizvainojoši? — viņa trīcēja, ietinusies pledā. — Nu, ka jūsu jaunība pagāja tieši tā? Rindās, ar tiem sīpoliem, bez normālām lietām? Mēs te uztraucamies par piegādi, a jums, izrādās, labākie gadi pagāja cīņā.
Es noņēmu pannu no uguns. Kartupeļi ar konserviem — ēdiens vienkāršs, bet godīgs — dūmoja, izdalot tādu aromātu, pret kuru noplūk jebkurš moderns restorāns. Īpaši, ja apetīte ir uzdzīta ar tumsas bailēm.
— Zini, Maija, — es saliku ēdienu šķīvjos. — Neviens mums neko neatņēma. Tas bija laiks, kad mēs mācījāmies novērtēt vienkāršas lietas. Akumulatora siltumu. Karstu ūdeni. Svaigu maizi.
Kad tev nav nekā, jebkura sīkums kļūst par dāvanu. A kad tev ir viss… Es nepabeidzu. Vienkārši pastūmu viņiem šķīvjus.
— Ēdiet. Kamēr karsts.
Vakariņas sveču gaismā
Viņi ēda klusējot. Nebija ne telefonu, ne sarunu par projektiem un termiņiem. Pēteris ar maizi izslaucīja mērces paliekas no pannas — žests, ko es nebiju pie viņa redzējusi gadus divdesmit. Maija ēda ar abiem vaigiem, aizmirsusi par kalorijām. Tās bija klusākās un sirsnīgākās vakariņas mūsu mājā pēdējos gados.
— Garšīgi, — dēls beidzot izelpoja, atgāžoties krēsla atzveltnē. — Neticami garšīgi. Mammu, kāpēc tu agrāk tā negatavoji?
— Tāpēc, ka paēdušam to nav iespējams saprast, — es uzsmaidīju. — Lai sajustu īstu ēdiena garšu, ir nedaudz jāpaliek izsalkušam.
Un tajā brīdī, kā pēc scenārija, iedegās gaisma…
Iesviedās ledusskapis, iepīkstējās mikroviļņu krāsns, priecīgi iemirdzējās rūteris, paziņojot, ka saikne ar ārpasauli ir atjaunota. Digitālā komforta pasaule atgriezās, appludinot mūsu mājīgo “alu” ar spožu elektrisko gaismu. Uz Pētera galda atdzīvojās telefons.
— Hallo? — viņš pacēla klausuli, saviebies no spilgtā ekrāna. — Jā… Piegāde?
Viņš paskatījās uz tukšo pannu. Pēc tam uz mani. Pēc tam uz veco zilo burtnīcu, kas gulēja galda vidū.
— Ziniet, nevajag, — viņš stingri teica. — Atceliet pasūtījumu. Mēs jau paēdām vakariņas. Jā. Paldies.
Viņš nospieda izslēgšanas pogu un nolika telefonu ar ekrānu uz leju. Nesāka pārbaudīt ziņas. Nesāka lasīt jaunumus.
— Mammu, — viņš pieskārās manai rokai. — Vai es varu paņemt šo dienasgrāmatu uz pāris dienām? Es gribu to noskenēt.
— Kāpēc? — es brīnījos.
— Lai, kad mani bērni sāks niķoties par niekiem, es zinātu, ko viņiem pastāstīt. Pasakas vietā.
Mēs izdzērām tēju — vienkāršu, melnu, ar cukuru. Bērni aizbrauca pēc stundas, kad sniegputenis bija norimis. Viņi aizveda sev līdzi ne tikai sātu, bet arī kaut ko citu. Kādu jaunu domīgumu skatienā. Un es paliku viena klusā dzīvoklī. Atvēru logu, lai izvēdinātu virtuvi. Sniegs maigi krita uz palodzes. Kaut kur tur, naktī, kurjeri atkal steidzās izvadāt kādus pasūtījumus. Pasaule atgriezās savās ierastajās sliedēs. Bet es zināju, un tagad zināja arī mani bērni: šīs sliedes ir plānākas, nekā šķiet.
Un, ja rīt tās pārtrūks — mēs nepazudīsim
Mēs atradīsim sērkociņus, izņemsim miltus un pagatavosim vakariņas. Jo mēs protam būt laimīgi, par spīti apstākļiem. Un šī prasme ir vienīgais mantojums, kas nekad nezaudēs vērtību.
A jums ir saglabājušies šādi “laikmeta dokumenti”? Vecas burtnīcas ar izdevumiem, pirkumu saraksti no 90. gadiem vai ēdienu receptes “no nekā”? Vai arī jūs labprātāk izmetāt to visu, lai neatcerētos grūtos laikus?
Starp citu, par to, cik dažādi mēs uztveram lietu vērtību, ir vērts padomāt ikvienam
